BoxG.lv

EdGe wrote:Parasti tikai tad, ja esmu ļoti neizgulējies, vai arī slikti jūtos, tad tikai varētu stundās aizmigt. Tā ne-tik neizgulējies uz skolu eju visu laiku, bet pārāk neērti lai aizmigtu.

Man ar tas pats.

+1 EdGe
Tieši tas pats, bet stundās nekad nav iznācis aizmigt. + vēl tas, ja skolotāja tevi pamodinātu.

cummūn gō her - viewtopic.php?t=4378 `n` help mī. plžzz.

Ir sanācis skolā vienreiz uz 5 min stundā atlūst, bet par laimi učene mani nepieķēra Stundas miegu uzdzen un vienmēr mēģinu kaut kā atlūst, bet īsti nesanāk. Need halp!

Es atlūzu 4 klasē, kad klases stundā klausījāmies pasaku pirmstam bija sports biju noguris pagulēju 20 minūtes.

New sig

Tā jau itkā lābz, bet burtu fonts nepatīk.

Nav rāmīša.

Labs signature, man patīk 10/10

+1 jannkai, kā jau iepriekš teicu skola ražota, lai gulētu, tam jau arī manā skolā domāts 80min kā viena stunda.

Reminems[O] wrote:Nav rāmīša.

Ir, bet loti loti mazs!

[NDT]AF wrote:Es atlūzu 4 klasē, kad klases stundā klausījāmies pasaku pirmstam bija sports biju noguris pagulēju 20 minūtes.

me rofl :DDDDD
ak tad mamma nelasa vakara pasaciņu? xd

New avatar!

labāk būtu palasijis mazajam justified(AF) vakara pasaciņu... savādāk mamma nelasa

Vakara pasaciņa: Zilonis un pele


Tas notika tur, kur Zilā upe jau daudzus gadus savā neapturamā skrējienā apskalo Pelēko kalnu.

Zilā upe iztek no tās aizas, no kuras katru rītu lec saule. Saule visu dienu apspīd Pelēko kalnu. Vakarā tā, sasarkusi no šī darba, aizslēpjas aiz kalna atpūsties. Upē dzīvoja žiglās zivis, bet kalnā ? mazās pelītes. Starp viņām no seniem laikiem bija labas kaimiņattiecības. Un viss būtu bijis labi, ja ne?

Reiz vasarā, kad saule kā vienmēr apsildīja Pelēko kalnu un apgaismoja Zilās upes iedzīvotāju smilšainās alas, pēkšņi uznāca spēcīgas lietusgāzes. Zilā upe uzplūda, putoja, mutuļoja un drīz applūdināja apkārtni. Virs ūdens palika tikai Pelēkā kalna virsotne.

Pārbijušās peles uzrāpās Pelēkā kalna virsotnē. Ar šausmām viņas skatījās uz trakojošo upi. Bet ūdens cēlās arvien augstāk un augstāk, apdraudēdams Pelēkā kalna iedzīvotājus. Kaut kur nozuda žiglās zivis, virs Pelēkā kalna pārstāja lidot putni. Padevušās liktenim, peles gaidīja savu pēdējo stundiņu. Un, protams, aizietu bojā, ja ne?

Pie pārplūdušās upes pienāca zilonis, jo viņu jau no paša rīta mocīja slāpes. Peles ieraudzīja ziloni un sāka saukt viņu palīgā. Katrs zina ziloņa lielo labsirdību un neuzvaramo spēku. Zilonis pārbrida pār mutuļojošo upi un pastiepa pelēm savu snuķi. Kā pa kāpnēm uz ziloņa plato muguru pārvācās līdz nāvei pārbijušās Pelēkā kalna iedzīvotājas. Tiklīdz pēdējā pele paspēja uzrāpties savam glābējam uz muguras, ūdens pilnīgi applūdināja Pelēko kalnu.

Zilonis pārnesa peles uz sausu vietu, nesteigdamies padzērās un lēni devās uz mežu.

Pagāja daudz gadu. Reiz pievakarē tas pats zilonis atkal atnāca padzerties pie Zilās upes. Viņš jau bija vecs, nevarīgs un ar lielām pūlēm cilāja kājas. Zilonis piegāja pie krasta, nejauši viņam stāvajā kraujā paslīdēja kāja, un viņš nokrita. Viņam nebija vairs spēka. Tā milzenis būtu beidzis savu dzīvi, ja ne?

Tās pašas peles, kuras toreiz zilonis izglāba no drošas nāves, pamanīja nokritušo milzeni, un vesela armija devās viņam palīgā. Visu dienu un nakti tās raka zemi zem Ziloņa kājām. Kad visa stāvā nogāze bija norakta, zilonis atkal varēja piecelties kājās.